Grāmatas darbība notiek skolas vasaras brīvlaikā, kad Aivja tētis un mamma nolēma viņu aizsūtīt uz laukiem pie omītes. Laukos Aivis sastop savu draugu Renāru, kurš ir vienu gadu vecāks un iepazīstas ar Edīti. Aivim ir trīspadsmit gadi, bet mamma domā, ka viņš ir par mazu, lai viens brauktu uz laukiem. Tētis apsolīja nedēļas nogalē aizbraukt pie Aivja uz laukiem un telti ar copi uz vietas, ar laivu. Taču vakarā tētis paziņoja, ka nomiris viņa kolēģis. Aivis: “Tagad skaidrs, kāpēc tos, kuri nomirst, sauc par nelaiķiem. Tie vienmēr nomirst nelaikā”. Kad Aivis satika omīti viņa ir forša, jo prot pajokot par to, ka mēsli no kūts jāved un jauna aka jārok. Omīte nekad neko Aivim nepārmet. Bet omīte gluži kā mana vecmamma – katru vakaru skatās panorāmu un tad viņu nedrīkst traucēt. Pirmo, ko Aivis sastop laukos ir melns suns Pirāts, kuru vēlāk Aivis ar draugiem izglābj, kad viņu sabrauca traktors. Kad Aivis ar riteni mūk no rejoša suņa, viņš atceras mammas vārdus: “Ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās, mēs paši savā galvā izdomājam bailes”. Aivis domā, ka varētu blēņoties, bet viņš nemaz nezina, kas tad īsti ir blēņošanās. Un tā viņš nemaz neblēņojas, bet sanāk gan blēņas, gan labie darbi. Man patika, ka nedarbs ir darbs, kas jau pašā sākumā ir šķībi iecerēts.
Aivis kopā ar draugiem ir iecerējuši tikai labos darbus: izgatavot no niedrēm briesmoni Ruksi, kas pievilinātu tūristus, notvert kasētas metāla zagļus un sarīkot apkārtnes sakopšanas talku. Piedzīvojumi gan sanāk gandrīz katru dienu, jo kādudien brāļi Spalvaiņi nozog Aivim naudu, tad sēņojot mežacūka skrien virsū, tad Aivis iekrīt piena dzesēšanas akā un vēl citi piedzīvojumi par kuriem uzzināsiet, ja paši izlasīsiet šo aizraujošo grāmatu.
Grāmatas vāks ir atbilstošs saturam.
Ko stāsta man grāmata 