Grāmatas darbība risinās Anglijā, galvenā tēla Džima Houkinsa vecākiem pieder lauku viesnīca “Admirālis Benbovs”, kurā negaidīti kādu dienu ierodas kapteinis Bils. Līdz ar viņa ierašanos, viesnīcā uzrodas dažādi dīvaini “viesi”: Melnais suns – vīrs, kuram trūka divu pirkstu, aklais Pjū. Šie “viesi” meklē Bagātību salas karti, kas glabājas pie vecā jūrnieka Bila, bet to pirms aklā Pjū paspēj iegūt Džims Houkinss kopā ar savu māti, pie kuriem viesnīcā Bils bija apmeties. Džims Houkinss uzticējās ārstam Laivsijam un skvairam Trilonijam un atdeva Bila lādē atrastos papīrus. Starp tiem bija arī Bagātību salas karte ar norādi – ”Lielākā daļa bagātību šeit”. Skvairs ar ārstu nolemj ņemt Džimu līdzi par kuģa zēnu uz burinieka un piemeklēt kuģa komandu, lai dotos meklēt bagātības. Džimam jādodas uz Bristoli, tur jāatrod krogs “Tālskatis” un jāsameklē vienkājainais tā īpašnieks Džons Silvers jeb Garais Džons, kurš ir kuģa pavārs un bijis kopā ar kapteini Flintu, kurš apraka bagātības. Bagātību meklējumi izvēršas piedzīvojumiem bagāti, lasot grāmatu, var iepazīties ar jūrnieku dzīvi. Interesanti, ka liela nozīme jūrnieku dzīvē ir Bībelei, tā tiek vesta līdzi ceļojumos un pie tās arī tiek doti zvēresti. Un tad jautājums, kurā brīdī var atļauties no Bībeles izplēst lapas?
Iesaku izlasīt šo grāmatu tiem, kuriem patīk piedzīvojumi, tad uzzināsiet, cik ļoti patiesi izvērtās grāmatas autora vārdi, kurus viņš rakstīja sākumā: “… bet visās manās fantāzijās nenotika nekas tik neparasts un traģisks kā vēlāk mūsu piedzīvojumos īstenībā”.
Grāmatas vāks ir māksliniecisks un piesaistošs. Grāmatas skaistais vāks un bagātīgās ilustrācijas mani maldināja, jo likās, ka tā ir skaista piedzīvojumu grāmata, taču patiesībā ļoti nežēlīga jūrnieku cīņa par bagātībām. Vienīgie, kuri nav nežēlīgi ir jaunais Džims Houkinss un viņa draugi skvairs Trilonijs un ārsts Laivsijs, bet laikam jau tas tā ir, ka bagātība padara cilvēkus alkatīgus, ļaunus un nežēlīgus.
grāmatas vāks ir skaists un māksliniecisks un arī pati grāmata ir skaisti ilustrēta.
Grāmata ir par puisi Pēteri, kurš nokļuvis Amerikā un grib strādāt Volstrītas bankā. Viņa mamma paliek dzīvot Rīgā un priecājas, ka dēlam būs darbs Amerikā nevis viņš pelnīs naudu zīmējot komiksus, jo komikss “Lopu ekspresis” attēloja latviešu pusaudzes gaitas Sibīrijā. Galvenā tēla prototips bija Pētera tēva māte, kas cīnījās ne tikai ar aukstumu un badu, bet arī ar ļaunumu cilvēku sirdīs.
Šī ir ļoti sirsnīga un patiesa grāmata. Domāju, ka šo grāmatu lasīs un sapratīs tikai tie, kuriem pašiem ir suns. Man ļoti patika arī dziesmas diskā. Grāmata ir par mazu suņu meitenīti Pogu, kura nekad nekļūst pieaugusi. Pogas dvēselīte nonāk Debesīs, kur satiek citu suņu dvēselītes un uzzina viņu dzīves stāstus. No šīs grāmatas man vislabāk prātā palikuši šādi vārdi:
Grāmata stāsta par divpadsmit gadus vecā Andra, viņa dvīņumāsas Gitas drauga Eida piedzīvojumiem vasarā Murjāņos, kur dzīvoja viņu vectēvs ar vecomammu. Man patīk, ka grāmatā ir noslēpums, ko bērni cenšas atrisināt. Pirmajā daļā “Noslēpumainā atteka”, kārtodams mirušā vectēva mājas bēniņus, Andis atrod tīklu un atceras, kā vectēvs stāstījis par zvejošanu ar tīklu. Tēvs gan iebilst, ka ar tīklu nedrīkst zvejot, bet Andris kopā ar draugu Eidi dodas gan zvejot uz Gauju. Taču tur notika dīvainas lietas. Andris gribēja noskaidrot, kas ar viņiem abiem vakar bija noticis: saules dūriens vai sirds vājums tas nevarētu būt un saplēsts tīkls. Man patīk, ka Andis ir neatlaidīgs, ja kaut kas neizdodas, tad ķēpājas tik ilgi, kamēr sanāk, nekādas atkāpšanās. Tā viņi abi ar Eidi otrā dienā atkal devās ar tīklu zvejot, bet tīkls tika ierauts ūdenī kā atvarā, upes dibenu nevar sataustīt. Mistiskas lietas notiek arī ar gleznotāju Skaistlauku un viņa suni Roli. Lai varētu izskaidrot šos notikumus, Andra un Gitas tēvs no Rīgas ataicina biofiziķi Kārli Briedi, kurš kopā ar savu komandu cenšas noslēpumu atklāt. Kopīgiem spēkiem ar interesantiem piedzīvojumiem noslēpums tika atklāts.
Grāmata man patika, kaut arī domāju, ka pēc gada pārlasīšu vēlreiz. Man patika, ka lasot grāmatu, es ļoti daudz uzzināju par Kubu, jo Rika mamma bija no Kubas, un viņš kopā ar Anu devās uz Kubu, lai dejotu un ne tikai. Rikam Ana patīk, bet viņa ir pateikusi, ka viņi būs tikai draugi. Havannā abi apmetās pie Rika mātesmāsas Huanitas. Anai bija mērķis filmēt savai jaunajai filmai. Man patīk Ana, jo viņa ir ļoti iedvesmojoša, viņa pati ir ļoti mērķtiecīga un aizrauj arī Riku. Kā Riks domā, ka nekad nav juties: “kad tev ir kaut kas tāds, kas paņem tevi pilnībā, kas tevi dzen uz priekšu, kas tev nozīmē visu”. Man patika cilvēku attiecību raksturojums, kā Ana pārdzīvoja patēva nāvi, kā Riks jutās, kad Ana aizgāja pie brālēna, cik grūti Rikam bija uzzināt par mātes dzīvi Kubā pirms aizbraukšanas.
Grāmatas darbība notiek skolas vasaras brīvlaikā, kad Aivja tētis un mamma nolēma viņu aizsūtīt uz laukiem pie omītes. Laukos Aivis sastop savu draugu Renāru, kurš ir vienu gadu vecāks un iepazīstas ar Edīti. Aivim ir trīspadsmit gadi, bet mamma domā, ka viņš ir par mazu, lai viens brauktu uz laukiem. Tētis apsolīja nedēļas nogalē aizbraukt pie Aivja uz laukiem un telti ar copi uz vietas, ar laivu. Taču vakarā tētis paziņoja, ka nomiris viņa kolēģis. Aivis: “Tagad skaidrs, kāpēc tos, kuri nomirst, sauc par nelaiķiem. Tie vienmēr nomirst nelaikā”. Kad Aivis satika omīti viņa ir forša, jo prot pajokot par to, ka mēsli no kūts jāved un jauna aka jārok. Omīte nekad neko Aivim nepārmet. Bet omīte gluži kā mana vecmamma – katru vakaru skatās panorāmu un tad viņu nedrīkst traucēt. Pirmo, ko Aivis sastop laukos ir melns suns Pirāts, kuru vēlāk Aivis ar draugiem izglābj, kad viņu sabrauca traktors. Kad Aivis ar riteni mūk no rejoša suņa, viņš atceras mammas vārdus: “Ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās, mēs paši savā galvā izdomājam bailes”. Aivis domā, ka varētu blēņoties, bet viņš nemaz nezina, kas tad īsti ir blēņošanās. Un tā viņš nemaz neblēņojas, bet sanāk gan blēņas, gan labie darbi. Man patika, ka nedarbs ir darbs, kas jau pašā sākumā ir šķībi iecerēts.
Man šī grāmata patika tāpēc, ka autore ir no Latvijas un arī galvenā varone Signe no Latgales pārceļas dzīvot uz Rīgu. Līdz ar to Signe jaunajā skolā jāspēj atšķirt, kas ir īsts draugs un kas nē, kuram var uzticēties. Es apbrīnoju, ka Signe jau pēc pirmās vakara ballītes tomēr nepievienojās galīgi ballētāju kompānijai ar Sintiju priekšgalā. Viņa saprata, ka cītīgāk mācoties, atliek mazāk laika ballītēm. Signe labi mācās un viņai interesē vēsture, neskatoties uz to, ka viņa mācījusies laukos, viņai ir labas zināšanas vēsturē. Sākumā Signe draudzējās ar Ralfu, kas viņu vilka uz kafejnīcu vai smēķētavu, bet vēlāk viņa draudzējās ar Ervīnu, kurš arī labi mācās un palīdz Signei gatavoties matemātikas eksāmenam.
Vislabāk man patika, ka autore bija izdomājusi tik asprātīgu grāmatas sižetu. Skolas jaunā direktore, kurai ir koši zili mati un spilgti dzeltena kleita nošokē astotās kases zēnus un viņiem šķiet, ka direktore skolā atrodas tāpēc, ka piedalās kādā televīzijas šovā. Un tā viņi uzsāk misiju “Atmaskot direktori”. Taču jaunā direktore skolā ierodas ar jaunām idejām: ir starpklašu pasākums “Gada klase”, kur uzvarētājklase saņems balvā ceļojumu uz Sicīliju un otra jaunā lieta ir tā, ka visiem skolēniem jāpiedalās kādā no ārpusklases mākslas pulciņiem, lai veicinātu ētisko un estētisko izaugsmi, vēl skolas parlaments, kur darboties piesakās Ričards.
Man vislabāk patika, kad Timijs ar draugiem nonāca pazemes labirintā. Timijs kopā ar arheoloģi Molliju atrada senas smagas durvis. Izrādījās, ka tas ir pazemes tuneļu labirints un Timijs saprata, ka Alfrēda veikalā atrastais kartes gabals ir par šiem tuneļiem. Alfrēds kopā ar Kasandru izmantoja savu maģiju, lai iedarbotos uz Epystelis flautu. Tad draugi devās meklēt Zudušo dziesmu kambari pa apakšzemes tuneļiem. Taču, kad viņi to atrada, priekšā jau bija mūzikas gars Raksina. Raksina saka, ka Timijs viņu ir ielūdzis un teica, ja Timijs atdos viņai flautu, tad viņš tiks pie sev veltītas Varoņdziesmas. Timijs ar savu vēlēšanos visu burvestību bija iedarbinājis, jo vēlēšanos dzirdēja Raksina un Vincents. Vincents gribēja izdarīt kaut ko labu Timijam un tāpēc paņēma flautu, bet flautas skaņas izsauca Raksinu. Timijs saprata notiekošo. Timijs nepiekrita atdot flautu, bet tad viņš ieraudzīja Vincentu, kuru Raksina bija nobūrusi. Taču tad Timijs saprata, kas jādara, viņš sāka spēlēt Epystelis flautu un efekts bija – Raksina kliedza, Vincents atmodās no maģijas, bet Raksina nepadevās un vēlējās ar viltu atgūt flautu. Kad flauta bija viņas rokas stiepiena attālumā un Timijam vairs nebija tālāk kur bēgt, viņš pateica: “Dziesmai par mani – par mums – nav nekādas nozīmes. Mēs tik un tā turpināsim savu darbu. Tas, ko mēs darām, ir daudz svarīgāk par iespēju būt slaveniem”. Ar šiem vārdiem Timijs uzvarēja, Raksinas rēgs sagriezās virpulī un izzuda.
Man patīk vēsture, šī un iepriekšējās triloģijas grāmatas ir kā interesantas vēstures grāmatas. Grāmatas darbība norisinās sestajā gadsimtā, kad valda imperators Nerons. Imperatora gladiatoru cīņu pārraugs Jūliāns ir nosūtījis ekspedīciju uz ziemeļiem pēc dzintara, lai izgreznotu Romas Lielā Cirka arēnu. Mēs tagad pāris stundu laikā ar lidmašīnu varam aizceļot uz jebkuru Eiropas valsti, bet grāmatā attēlotajā laikā ekspedīcija pēc dzintara bija pirmā, kas šķērsoja Alpus un nonāca līdz Baltijas jūrai. Es uzzināju, ka no tā gatavoja ne tikai rotaslietas, bet arī skulptūras, no dzintara putekļiem ieguva zāles ievainojumu ārstēšanai un pārpalikumus sadedzināja kā vīraku. Interesanti bija lasīt, ka dažādas eksporta preces Romā nonāca caur Karnuntas pilsētu, kas bija Centrāleiropas svarīgākais tirdzniecības krustpunkts. Tirdzniecība tais laikos nenotika tik vienkārši kā tagad – skaidrā naudā vai ar karti. tad par dzintara gabaliem romieši maksāja ar krāsainām krellītēm vai maziem vara un bronzas gabaliņiem sestercijiem un dupondijiem, kas bija romiešu naudas gabaliņi. Romieši kuršiem stāsta, ka par šiem gabaliņiem var iemainīt citas vērtīgas lietas, bet kurši nesaprot, ka tā ir nauda un domā, kā prakstiski izmantot par bultas uzgali vai saspraudi. Interesanti ir lasīt, kā pēc tam šos naudas gabalus atrod mūsdienu skolēnu ekspedīcija, kuru vada Patrīcijas vecmāmiņa, kas ir vēsturniece. Varis ir daudz papildus lasījis vēsturē, jo viņš prot izskaidrot par ugunsstabu, ko ekspedīcijas dalībnieki ir atraduši. Grāmatā pamīšus ir nodaļas par senatnes notikumiem un par mūsdienām, kad jaunieši kopā ar vēsturnieci meklē atliekas no senās apmetnes.
Ko stāsta man grāmata 