Šī ir ļoti sirsnīga un patiesa grāmata. Domāju, ka šo grāmatu lasīs un sapratīs tikai tie, kuriem pašiem ir suns. Man ļoti patika arī dziesmas diskā. Grāmata ir par mazu suņu meitenīti Pogu, kura nekad nekļūst pieaugusi. Pogas dvēselīte nonāk Debesīs, kur satiek citu suņu dvēselītes un uzzina viņu dzīves stāstus. No šīs grāmatas man vislabāk prātā palikuši šādi vārdi:
“Dienā cilvēkiem nav laika skumt. Vakars un nakts kā mušpapīrs pievelk atmiņas, sāpes un skumjas”. Tā arī ir, ka vakarā uzmācas vissmagākās domas, vai naktī, kad pamostas.
“Sunim ir svētki, kad blakus ir cilvēks, kura laiks kaut īsu brīdi diennaktī pieder viņam”. Man arī ir suns, kurš zina, kad mēs nākam laukā – vispirms būs pastaiga un tikai pēc tam mēs darīsim citus darbus. Atnākot no skolas, mēs vispirms samīļojam viņu un tikai tad ejam iekšā mājā.
“Cilvēks rīkojas ļauni, jo nejūtas atbildīgs”. Šie vārdi ir par to, kad cilvēki tikko dzimušus suņu un kaķu mazuļus ieliek maisā un noslīcina. Zinu, ka tā notiek un ir tādi cilvēki, bet šie vārdi izskaidro, kāpēc viņi tā dara. Viņi nejūtas atbildīgi par dzīvniekiem. cilvēki arī atved kaķēnus un pamet pie citām mājām, arī pie mūsu mājas ir bijuši pamesti kaķēni.
“Cilvēkam ir dota iespēja mīlēt, sargāt un glābt”. To spēj tikai atbildīgi cilvēki. Mūsu mīļais sunītis pakļuva zem smagās mašīnas. Nenosargājām. Taču mēs viņu izglābām un tagad viņš saņem vēl lielāku mīlestību no mums visiem. Suns ir ģimenes loceklis un pret viņu jāizturas kā pret ģimenes locekli.
Iesaku izlasīt visiem, gan lieliem, gan maziem, īpaši tiem, kuri mīl dzīvniekus.
Mans sunītis skatās no mākoņa maliņas.
Ko stāsta man grāmata 